 Austriešu Riharc Smiles, manuprāt, ir viena no labākajām neofolk grupām, kaut arī albūma veidā ir iznācis tikai "The last green days of summer". Riharc Smiles mūzikā tiek apvienota orģināla mūzika ar tradicionālo folku un viduslaiku elementiem, un mūsdienīgākiem izrāvieniem, t.i., kāds vientuļš elektronisks efektiņš, u.tml.
Riharc Smiles mūzikā dominē spēcīgi sitamie instrumenti, dūdas un citi tradicionālie instrumenti, kuri tiek spēlēti profesionāli un pārliecinoši. Te nemaz nav tās izjūtas, kas citām jauniņām grupām, kuras izklausās, it kā pirmoreiz kokli ieraudzījušas, Riharc Smiles spēlē dziļu un bagātīgu mūziku.
Pašu dziesmu teksti mazliet atgādina apokaliptisko un dark folk, taču caur visām dziesmām ir caurvīta saules un labu izjūtu atmosfēra. Mēs dzīvojam, mēs mirstam, visur apkārt pērkons dārd, un viss ir baigi foršs. Nu, apmēram tā; tas nebija dziesmas teksts, bet gan aptuvenās izjūtas. Vislabāk to laikam raksturo dziesmas "Armageddon is a Sunny Day" jeb "Pasaules gals ir saulaina diena" nosaukums.
Visumā "The last green days of summer" sniedz burvīgu atmosfēru un dziesmas, kuras dziedāt būtu jauki arī godos un dzīrēs, bet pati mūzika ir orģināla un netiek vienkārši pārdziedātas visiem jau zināmas dziesmas.
Kas man patiešām patīk Riharc Smiles mūzikā ir, ka viņi gan smejas, gan raud, kamēr daudzas citas neofolk grupas par smiekliem ir aizmirsušas.
Un mani priecē, ka "The last green days of summer" nav pirmais un pēdējais oficiālais albūms, bet Riharc Smiles dzied jaunas dziesmas un domā par jaunu albūmu ierakstīšanu, lai gan savos pamatos šī ir dzīvās mūzikas grupa.
Mūzikas paraugs no "Armageddon is a Sunny Day" |
Mūzikas apskati 