 Piedāvāju jums kaut ko tumšu un ko tādu, ko neviens cilvēks nav radījis.
Ārpus mūsu civilizācijas radītajiem trokšņiem visums runā. Ieklausies. Tas runā arī tevī.
Symphonies of the Planets ir 1990. gadā NASA izdots 5 disku komplekts, kuros ierakstītas skaņas, ko savā ceļojuma laikā uztvērušas Voyager 1 un Voyager 2 kosmosa zondes. Protams, visumā skaņa neizplatās, to nevar dzirdēt, jo nav medija, bet uz Zemes tāds medijs ir (gaiss), un, pārnesot elektromagnētisko starojumu uz audio, jūs dzirdat šo: klausies
Vēlāk tika izdots jau sakārtotāks albūms, kur izdalītas atsevišķas planētas un mēneši - "Celestial Love Songs". Varat paklausīties Saturnu, Neptūnu, Jupiteru, Io, utt. Katrs, pateicoties savām fizikālajām īpatnībām un procesiem, skan citādi. Starp citu, Zeme skan visnepatīkamāk un haotiskāk. Domāju, savs devums tur ir no mūsu radio signāliem un cita tehnoloģiskā starojuma.
Kas man liekas ļoti interesanti, ir, ka vietām šie kosmosa ieraksti ir pārsteidzoši līdzīgi tantrisko budistu mantrām, piemēram Mahakala un Sangwa Dupa, cik nu cilvēka balss var imitēt mūžību.
Re, salīdziniet paši:
Mahakala (budistu mantra) <-> Symphonies of the Planets (visums)
---
Urāns no "Celestial Love Songs" albūma.
Klausoties šos ierakstus, prātā nāk Nietzsche teiktais: "Ja tu ilgi lūkosies bezdibenī, bezdibenis ielūkosies tevī." Tas lūkojas, un joki mazi. |
Mūzikas apskati 