nesteidzīgā izvilkšanās uz ceļa un laiskā stopēšana pavisam ātri deva gaidītos rezultātus, un, nepagāja ne 4 stundas, kad mēs ar manu ilggadējo un iemīļoto ceļabiedru aka vaarna jau bijām sasnieguši notikuma vietu. nebiju pierakstījusi ne viesnīcas, nedz arī klubu adreses, taču viļņas gatves visur aizveda mūs pašas, pa ceļam vēl dodamas iespēju biedram pirmo reizi mūžā iepazīties ar leišu ekonomikas brīnumu-maximas lielveikalu (neticami, bet fakts!). zivis tur tiek turētas necilvēciskos apstākļos(peta, sarosies! pat es gandrīz sarosījos).
sagaidot mūsu ierašanos notikuma vietā kopā ar citiem melnā tūkstoša pārstāvjiem, pulkstenis sita stundu x un pasākums varēja sākties. leišu elektroniskās, eksperimentālās un visvisādas mūzikas pioniera un milža doņa jaunais (?) projekts d.n.s. bija manai ausij tīkams, sevišķi salīdzinot ar pagājušogad menuo juodaragis festivālā samērā lielu vilšanos un miegainību sagādājušā garalaikoti izstieptā wejdas koncerta (tā paša kunga garadarbs). trip-hop? ambient vecā mortiis garā? viss tas un vēl daudz kas cits. tālāk desants no dzimtenes, patīkams pārsteigums-marchwitza (nebiju līdz šim dzirdējusi) un rosewater (pārsteigums nebija, bet patīkami šā kā tā. nepaies ne 5 gadi, varēs skinny puppy iesildīt:), iedancinot lielāko publikas daļu un rosinot iedzērušos leišus rindā uz tualeti (tās garums pavisam noteikti veicināja daudz jauku iepazīšanos vakara gaitā) sist mums uz pleca ar vārdiem respect. pēc visas šīs diskotēkas o paradis varbūt arī nebija labākais risinājums, taču pakāpeniski satrakotie prāti dienvidnieciski minimālistisko skaņdarbu pavadījumā nomierinājās, un arī mani aizrāva relaksējošais valša solis. uz pēdējo vakara grupu-kārtējo melno zirdziņu, leišus sala spēku diemžēl vairs neatlika. kā mēs pēc diska izspriedām, baigais avangards, vot.

otrajā dienā devāmies tur, nezin kur, meklēt to, nezin ko, karti atstājot viesnīcā. kā jau īstus gōtus, ceļi mūs pēkšņi aizveda uz kapiem-ne plānoti, ne gaidīti, bet patīkami atvēsinoši pēc latvijas vējiem gandrīz pustropiskajā viļņas saulē. atminos, pagājušogad pa dienu mēs saskaitījām 10 kāzu procesijas. šogad mēs saskaitījām tikai iracionālu skaitli ar vietējiem pavasari baudošiem alkoholiķiem. zīme? sabiedrības degradācijas piemērs? diez vai, visi bija tik apmierināti un saulaini, ieskaitot policistus, kuri tikai vienreiz pienāca klāt manam biedram, iesakot viņam alus pudeli ielikt kādā maisiņā un tad patērēt. uz mani kā augstās estētikas cienītāju, kura sadzīvē izmanto glāzītes, viņi pat nepaskatījās.
otro vakaru ieskandināja šā gada jaunatklājums degradatatonia, kuri mani gan īpasi neaizrāva-garmataini jaunieši, drūmi plosa ģitāras un drūmi dzied, tāpēc viņu uzstāšanas laiku aktīvi izmantoju savstarpējai komunikācijai, no kuras mani atrāva lakissova kāpšana uz skatuves, kas tad arī kļuva par manu festivāla favorītu. cik dzirdēts, tas viss sākās ar izjukušās igauņu meiteņu black-metal grupas shabash mēģinājumiem spēlēt neofolku. par nožēlu, bet drīzāk par lami, viņām nekas no tā nesanāca, un lakissova nu ir vijoles un piparkūku kastītes skaņu apvienojums ar balsi, kas atgādina te elizabeti freizeru, te toriju amosu (te keitu bušu:). mano judoji sesuo-labi gandrīz kā vienmēr. varbūt viņos nav nekā tik ļoti īpaša, bet viņi ir man mīļi kā vecāsmātes pīrāgi un citas pārbaudītas vērtības. bonusā-jauna vokāliste, linoja soliste un pagājušā gada festivāla naujas kraujas labākās balss īpašniece, kā arī vienkārši jauka meitene agne. closterkeller (man par patīkamu pārsteigumu un prieku!) tika nomainīti ar poļiem deathcamp project(labas atmiņas vēl no aizvēsturiski sena menuo juodaragis), kuri manai nostaļģiskai un christian death&co cienošai būtībai ļoti piemēroti. temperatūra iekštelpās cēlās visai strauji, un mēs izgājām ārā ieelpot gaisu un pabaidīt nakts miglā klīstošo apsardzi, tāpēc grupu-trupu circus mundus absurdus lielākoties palaidām garām. bija tur uguņošana un vēl kaut kādi triki, mūzika īpaši neaizrāva. no "lielākajām festivāla zvaigznēm" two witches es neko īpaši negaidīju (vienīgais, ko paturēju savā diskogrāfijā, ir agrīno garadarbu izlase into the darklands, lēts sintezators un astoņdesmitie pāri visam) un pareizi arī darīju. gōti, kādiem tiem jābūt. piedevām, noguruši un ar dzīvi neapmierināti (gōti, kādiem tiem ja'būt?). kaut nedaudz iekustināja zāli vienīgi everything counts kavers un kaut nedaudz iekustināja mani-viens no grupas cd, ko vokāls ik pa brīdim iemeta skatītājos, un kas nokrita man tieši pie kājām. par grupas ģitāristu viedokļi dalās-macabre uzskata, ka viņš izskatās kā no grupas apvedceļš izkāpis, mēs-kā no dakotas. история нас рассудит. xess ir padzinuši visas sievieškārtas dalībnieces un ieguvuši krietni vien rammstein-īgāku skanējumu. neesmu cienītāja, bet slikti nebija. afterpārtijam spēku pietrūka arī šoreiz.
kuru gan interesē atpakaļceļš? vienīgi tos nabadziņus, kuriem tas karstā un neizgulētā rītā ir jāuzveic. bet mēs tikām ar to galā itin veiksmīgi.
jūs nenogurāt lasīt? es toties noguru rakstīt. varētu beigt ar vecu banalitāti, ka labāk vienu reizi redzēt nekā simts reizes dzirdēt, bet labāk beigšu ar acumirklīgu reportāžu no norises vietas. aizaudzis parks, viļņas dārznieki acīmredzot arīdzan vērtē slinkumu kā tikumu. jūsu korespondente ierakusies jaunajā zālē un pērnajās lapās (mūžīgais rudens!)un mēģina uzrunāt parka iemītniekus, garknābjainos un melnspārnainos kraukļus. kaut kur tālāk trenējas vientuļais karatists, kaut kur tālāk, droši vien, sabrūk pilsētas un nogrimst kontinenti, kādam kaut kur sāp mati un niez zobi, bet ne šeit. ai, es emigrēšu.